BAUHAUS 100 GADI

Veimārā palika tikai 1926. gadā celtā celtniecības skola. Vācijas Demokrātiskās Republikas laikmetā tā turpināja pastāvēt kā arhitektūras un civilās celtniecības universitāte. Tā tika paplašināta pēc Berlīnes mūra krišanas 1989./90. gadā un 1996. gadā tika nodibināta Veimāras Bauhaus Universitāte (Bauhaus-Universität Weimar). Ar savām četrām fakultātēm, arhitektūra un urbanizācija, civilā inženierija, māksla un dizains un plašsaziņas līdzekļi, jaunā universitāte koncentrējās uz līdzsvaru un sadarbību: tā kā daudzveidība un disciplinārā izcilība veido pamatu, kopīgs pamats un starpdisciplinārā sadarbība nosaka fokusu un redzējumu.

Veimāras Bauhaus Universitātes viedoklis: kas vēsturisko Bauhaus padara tik īpašu, un kāda ir tās nozīme mūsdienās?

Kamēr vārds "Bauhaus" norādīja uz "Bauhütten" - tirgotāju ģildēm, kas kopā strādāja pie lielo gotisko katedrāļu celtniecībs viduslaikos - Bauhaus dibinātāji noteikti neatskatījās. Drīzāk viņi vēlējās jaunu radikālu sākumu. Daži nāca no Lebensreformas sociālās kustības (burtiski, dzīves reforma) gadsimta mijā vai bija bijuši Vācijas Amatnieku asociācijā (Deutscher Werkbund) pirms Pirmā pasaules kara, kā tas bija Gropiusa gadījumā. Pēdējā mākslinieku, arhitektu, dizaineru un industriju asociācija centās saskaņot amatniecību un rūpniecību, kā arī veicināt mākslinieciskās ražošanas pilnveidošanu. Pēc Pirmā pasaules kara daudzi no viņiem aktīvi darbojās Mākslinieku padomes darbā (Arbeitsrat für Kunst). Mākslinieki centās sazināties ar padomju kustību caur šo savienību. Viņi cerēja, ka spēs dot ieguldījumu Vācijas politikas un kultūras reorganizācijā, strādājot pie tā laika sociālo uzdevumu risināšanas.

Arhitektūra un māksla tika uzskatītas ne tikai par sociālās politikas instrumentiem, bet arī par jaunā sākuma iedīgli. Mērķis bija reformēta sabiedrība, kas pārvarēja kapitālisma un pēckara nabadzības sociālos iznākumus un atklāja kopienas izjūtu, piemēram, ar jaunizveidotām ideālām pilsētām. Visu profesiju pārstāvjiem, tehniķiem, amatniekiem, māksliniekiem un arhitektiem jāstrādā kopā, lai izveidotu tā saukto "Gesamtkunstwerk" (t.i., vispārēju mākslas darbu).

1919. gada Bauhausu veidoja personības un vēlējās veidot personības. Līdztekus tehnikām tā mācīja arī galdniecību, aušanu, keramikas un metālapstrādi, sienas gleznošanu, stikla glezniecību un daudz ko citu. Pāri visam, tā tomēr, mācīja pieejas tā laika jautājumiem. Kā cilvēki kā sociālas būtnes var pārveidot savu vidi un savu līdzāspastāvēšanu mašīnbūves laikmetā, kā var radīt jaunu saturu, nodot vērtības un panākt sociālo saliedētību caur formu un stilu - tie bija vieni no jautājumiem, kuriem Bauhaus meistari veltīja sevi.

Šeit strādāja neparasta dizaineru un mākslinieku savienība. Tas variēja no paša Gropiusa, kurš vēlējās veidot modernismu kā režisors un arhitekts, caur Lionelu Feiningeru (Lyonel Feininger), Vasiliju Kandinski (Wassily Kandinsky), Oskaru Šlemmeru (Oskar Schlemmer) un Paulu Klē (Paul Klee) uz gleznotāju Johannes Itten, kurš tiko bija uzgriezis muguru modernismam, lai pievērstos iedvesmas meklējumiem Tālo Austrumu koncepcijās. Līdzīgi citam tā laika radikālajām reformām, Bauhass skolotāji tiešām vēlējās izveidot "Neuer Mensch" (burtiski, jauns cilvēks) - vai precīzāk sakot, tādu cilvēka tipu, kurš varētu izdzīvot modernitātes apstākļos.

Bauhaus nodarbojās ne tikai ar amatniecības, mākslas un rūpniecības saskaņošanu, bet arī ar dzīves, ēku, mēbeļu un ikdienas objektu objektīvu funkcionālu dizainu. Formai jābūt funkcionālai, būtu jāizvairās no ornamentiem un konkrētais, uzdevumam atbilstošais dizaina risinājums atrasts. Sākotnēji tas bija reti komerciāli izdevīgi. Tomēr daži darbi, kas attiecināmi uz Bauhaus, piemēram, Wagenfelda galda lampa un konsoles krēsls, kopš tā laika ir kļuvuši slaveni un šodien bieži tiek pielāgoti un atveidoti. Un tā tie ir dzīvojuši un ienākuši ikdienas kultūrā - mūsdienās un visā pasaulē. Starpkaru periodā, priekš Bauhaus, kļuva par starpvalstu modeli.

Daudzi Bauhausa pārstāvji bija spiesti pamest Vāciju, kad nacionālie sociālisti 1933. gadā nonāca pie varas. Viņu idejas un darbi migrēja ar viņiem pa visu pasauli, tika pārvietoti un izmantoti citos apstākļos un citās vietās, no kurām tie atkal ietekmēja Vāciju un Veimāru.

Bauhaus dibināšana ir cieši saistīta ar Veimāras pilsētu un tajā pašā laikā saistīta ar Henry van de Velde's ēkām, kas šodien veido daļu no pasaules kultūras mantojuma. Kopš 1919. gada ir izveidoti jauni slāņi gan Veimārā, gan universitātes ēkās, un klasicisma pilsēta ir kļuvusi par mūsdienu pilsētu. Tie ietver Vācijas Nacionālās asamblejas sasaukšanu 1919. gada februārī, Trešā reiha laikā izveidoto "Gauforum", kas vēl nav pabeigts, un Vācijas Demokrātiskās Republikas laikmeta ēkas (pirmkārt, "Jakobsplan" studentu kopmītne, ar iesauku "Lange Jakob"), kā arī konfrontāciju ar tuvējo Būhenvaldes (Buchenvald) koncentrācijas nometni un pretrunīgo Būhenvaldes memoriālu.

Ko šī pagātne šodien nozīmē Veimāras Bauhaus universitātei (Bauhaus-Universität Weimar)? Universitāte arī iestājas par konsekventu un radikālu mūsdienu sabiedrību, par speciālistu zināšanām un starpdisciplināru sadarbību, par vietējām saknēm un starptautisko atvērtību, par vēsturisko apziņu un nepārtrauktiem jauniem pirmsākumiem, par vēlmi izzināt, mācīties un veidot. Šodien mēs vairs neticam "Gesamtkunstwerk" (kopējais mākslas darbs) solījumiem vai arī "Neuer Mensch" (jauna būtne) radīšanai. Tomēr Veimāras Bauhaus universitāte joprojām ir uzticīga vēsturiskā Bauhaus drosmei un radikālismam līdz šai dienai. Tā turpina rakstīt vēsturi, neatkārtojot to Bauhaus dzimšanas vietā, pieņemot tagadni.